Lietoto terminu skaidrojums.

 

Par valsts tiešo pārvaldi

 

Valsts pārvaldes iekārtas likums nosaka Ministru kabinetam padotās valsts pārvaldes institucionālo sistēmu un valsts pārvaldes darbības pamatnoteikumus. Latvijas Republika ir sākotnējā publiskā persona un valsts pārvaldes jomā darbojas ar tiešās un pastarpinātās pārvaldes iestāžu starpniecību. Tiešās pārvaldes iestādes pārstāv Latvijas Republiku. Latvijas Republika ir atbildīga par tiešās pārvaldes iestāžu darbību.

 

Iestāde — institūcija, kura darbojas publiskas personas vārdā un kurai ar normatīvo aktu noteikta kompetence valsts pārvaldē, piešķirti finansu līdzekļi tās darbības īstenošanai un ir savs personāls;

 

Tiešā pārvalde — Latvijas Republikas kā sākotnējās publiskās personas iestādes un amatpersonas;

 

 

Ministru kabinets īsteno padotību pār valsts pārvaldes organizāciju (institucionālā padotība) un pār valsts pārvaldes funkciju pildīšanu (funkcionālā padotība). Ministru kabinets padotību īsteno ar atsevišķa Ministru kabineta locekļa starpniecību. Ministru kabineta loceklis padotību īsteno tieši vai ar tiešās pārvaldes iestādes, tās struktūrvienības vai amatpersonas starpniecību. Padotību īsteno pakļautības vai pārraudzības formā.

 

Pakļautība nozīmē - augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības dot rīkojumu zemākai iestādei vai amatpersonai, kā arī atcelt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmumu. ;

 

Pārraudzība nozīmē - augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības pārbaudīt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmuma tiesiskumu un atcelt prettiesisku lēmumu, kā arī prettiesiskas bezdarbības gadījumā dot rīkojumu pieņemt lēmumu.

 

Tiešās pārvaldes institucionālo sistēmu veido Ministru kabinets. Ministru kabinets izveido, reorganizē un likvidē tiešās pārvaldes iestādi, pamatojoties uz likumu vai pēc savas iniciatīvas, ievērojot valsts pārvaldes principus, veicot funkciju izvērtējumu, funkciju un pakalpojumu izmaksu salīdzinājumu un izvērtējot ietekmi uz iestādes saistībām. Izveidojot tiešās pārvaldes iestādi, Ministru kabinets nosaka Ministru kabineta locekli, kura padotībā attiecīgā tiešās pārvaldes iestāde atrodas. Tiešās pārvaldes iestādes darbību reglamentē Ministru kabineta apstiprināts nolikums. Tiešās pārvaldes iestādi vada tās vadītājs. Tiešas pārvaldes iestādes vadītājs organizē iestādes funkcijas pildīšanu un atbild par to, vada iestādes administratīvo darbu, nodrošinot tā nepārtrauktību, lietderību un tiesiskumu. Tiešās pārvaldes iestādes vadītājs veic attiecīgā Ministru kabineta locekļa dotos uzdevumus, iestādes nolikumā noteiktos pienākumus, kā arī citas normatīvajos aktos noteiktās funkcijas un atbild par to izpildi. Ministrija ir attiecīgās valsts pārvaldes nozares vadošā (augstākā) iestāde..

 

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 4. panta pirmā daļa nosaka, ka Latvijas Republika kā sākotnējā publiskā persona valsts pārvaldes jomā darbojas ar tiešās un pastarpinātās pārvaldes iestāžu starpniecību.

 

Tiešās pārvaldes institucionālā sistēmā neietilpst tiesu varas un likumdošanas varas institūcijas un to veidotās iestādes.

 

Tiešās pārvaldes institucionālā sistēma tiek nodalīta no pastarpinātās pārvaldes sistēmas.

 

Iestādes, kuras ietilpst tiešās pārvaldes sistēmā:

 

1.                              Ministrijas, īpašu uzdevumu ministru sekretariāti un Valsts kanceleja, kā nozaru vadošās (augstākās) iestādes attiecīgā Ministru kabineta locekļa padotībā.

2.                              Visas iestādes (izņemot valsts kapitālsabiedrības), kuras ir izveidojis Ministru kabinets Valsts pārvaldes iekārtas likuma 15. pantā noteiktajā kārtībā (izdodot attiecīgu Ministru kabineta rīkojumu), kuras atrodas Ministru kabineta locekļa padotībā un ir iekļautas ministriju, īpašu uzdevumu ministru sekretariātu un Valsts kancelejas  nolikumos (t.sk. valsts aģentūras un publiskie nodibinājumi - Sabiedrības integrācijas fonds,  Valsts kultūrkapitāla fonds.

3.                              Ar likumu izveidotās tiešās pārvaldes iestādes Ministru kabineta padotībā, ko realizē ar Ministru kabineta locekļa starpniecību (Ministru prezidenta padotībā - Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Sabiedrības integrācijas fonds, Pārresoru koordinācijas centrs).

Iestādes, kuras neietilpst tiešās pārvaldes sistēmā:

 

4.                              Atvasināto publisko tiesību juridiskas personas (augstskolas, pašvaldības, brīvostu pārvaldes);

5.                              Atvasināto publisko tiesību juridisko personu izveidotās iestādes, t.i. - pašvaldību un augstskolu izveidotās iestādes.

6.                              Ar likumu izveidotās iestādes ārpus Ministru kabineta padotības (Nacionālā radio un televīzijas padome, Centrālā vēlēšanu komisija, Valsts cilvēktiesību birojs, Latvijas Banka).

7.                              Latvijas Republikas orgāni, kas minēti Satversmē (Valsts prezidents, Saeima, Ministru kabinets, Valsts kontrole), kā arī Valsts prezidenta un Saeimas veidotās iestādes.

 

Par informācijas atlases iespējām

 

Datu bāzē tiešās pārvaldes iestādes Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē tiek ievietotas sadaļās – augstākās valsts tiešās pārvaldes iestādes (ministrijas, sekretariāti, Valsts kanceleja), pakļautības iestādes un pārraudzības iestādes. Augstākās valsts tiešās pārvaldes iestādes, kopā ar pakļautībā un pārraudzībā esošām iestādēm, kā arī atsevišķiem izņēmumiem veido tiešo valsts pārvaldi.

 

 

Šajā attēlā ir norādītas tās atlases formas, kurās tiek ievietotas iestādes, kuras atbilst Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajām tiešās pārvaldes iestādes pazīmēm. Iestādes atrodas Ministru kabineta, tās locekļa pakļautībā vai pārraudzībā, kas ir divas dažādas padotības formas.

 

 

 

Par publiski ticamu informāciju.

 

Publiski ticamas informācijas jēdziens ir nepietiekami definēts, normatīvajos aktos un citos dokumentos galvenokārt  tiek runāts par publisku informāciju, tādu, kas bez īpašiem nosacījumiem ir pieejama sabiedrībai. Savukārt ticama informācija ir tāda, kurai tās izmantotājs var uzticēties. Alternatīvs jēdziens ir oficiāla informācija.

 

Piemēram, Konsulārajā reglamentā, kā arī 1937. gada Zemesgrāmatu likuma 1. panta formulējums “Zemesgrāmatās ieraksta nekustamus īpašumus un nostiprina ar tiem saistītās tiesības. Zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība.”, liecina ka publiska ticamība tiek interpretēta kā tiesiski nostiprināta, notariāla informācija.

 

Turpretī “Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas starpnieku darbības noteikumi”, šo terminu interpretē kā tiesības jebkurai personai bez ierobežojuma iepazīties ar reģistriem.

 

Tāpēc vadoties no šiem skaidrojumiem par publisku ticamu uzskatīsim tādu informāciju, kura ir bez īpašiem nosacījumiem pieejama un pārbaudāma.

 

Savukārt valsts pārvaldes iekārtas datu bāzei saskaņā ar valsts pārvaldes iekārtas likuma 14. panta piektās daļas nosacījumiem “Internetā publicētais datu bāzei ir publiska ticamība” ir jābūt pieejamai sabiedrībai bez ierobežojumiem un tajā esošai informācijai jābūt pārbaudāmai.

 

 

Par iekšējo normatīvo aktu veidiem.

 

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 73. pantu publiskās personas orgāns un amatpersona savas kompetences ietvaros izdod iekšējos normatīvos aktus par:iestādes, iestādes izveidotās koleģiālās institūcijas vai struktūrvienības uzbūvi un darba organizāciju (nolikums, reglaments); ārējo normatīvo aktu vai vispārējo tiesību principu pemērošanu (instrukcija);normatīvajos aktos piešķirtās rīcības brīvības izmantošanu, nosakot vienveidīgu rīcību vienādos gadījumos (ieteikumi);pārvaldes lēmuma pieņemšanas procedūru, pārvaldes amatpersonu un citu darbinieku pienākumu pildīšanu, uzvedības noteikumiem, darba aizsardzību iestādē, kā arī citiem jautājumiem, kas attiecas uz iestādes darbību (iekšējie noteikumi).

Iekšējo normatīvo aktu izdošanas kompetenci, saturiskos noteikumus, spēkā stāšanos un spēkā esamību nosaka to saturs, nevis nosaukums.